 |
|
| Lietotājvārds | |
| Mājas lapa | |
| Kopējais gods | 53.798.436 |
| Rangs | 3 |
| Biedri | 5 / 15 Biedri |
| Līmenis Ø | 60 |
| Zelts | 56.845 |
Ģildes apraksts
(dāņu: Vikingetid, islandiešu: Víkingaöld, angļu: Viking Age) ir Eiropas historiogrāfijā pieņemts apzīmējums viduslaiku periodam Ziemeļeiropas zemēs no 8. līdz 11. gadsimtam, kura laikā notika vikingu sirojumi. Par vikingu laikmeta sākumu pieņemts uzskatīt 793. gada dāņu un norvēģu vikingu uzbrukumu Lindisfārnas klosterim Anglijas ziemeļos, bet par beigām 1066. gada kauju pie Stemfordbridžas, kurā anglosakšu Anglijas karalis Harolds II Godvinsons sakāva norvēģus (īsi pēc tam normāņu Normandijas hercogs Vilhelms sakāva Haroldu kaujā pie Heistingsas un kļuva par Anglijas karali).
Odins
saistīts ar gudrību un dzeju (Odins atdeva aci, lai varētu padzerties no Mīmira gudrības avota, deva āsiem un "tiem, kas spēj radīt" poēzijas medu). Odins ir galvenais āsu dievs. Kopā ar brāļiem viņš piedalās zemes radīšanā, savukārt kopā ar Hēniru un Loki atdzīvina pirmos cilvēkus, kas sākotnēji redzami koku veidolā (Asks un Embla). Odinu saista ar mežonīgo medību motīvu — viņš einheriju karaspēka priekšgalā vētru laikā auļo pa debesīm. Tas sasaucas arī ar Snorres Sturlusona Jaunāko Edu, kur aprakstīts, kā Odins Valhallā sagaida kritušos karotājus (einherijus), ko vēlāk sagatavo pēdējai kaujai — Ragnarokam.
Odins ir arī kara dievs, kas dažkārt ietekmē kaujas gaitu ar valkīru palīdzību.
Tors
Tors ir Odina un Jerdas (citos variantos — Hlodinas, Fjorginas vai Frigas) dēls, Sivas vīrs, Trūdes, Magni un Modi tēvs, Ulla patēvs. Skandināvu mitoloģijā Tors saukts arī par Veoru, Vingniru un Hloridu.
Tors ir analogs Indram indiešu mitoloģijā, Taranam ķeltu, Pērkonam baltu mitoloģijā un Perunam slāvu mitoloģijā. Indriķa hronikas nodaļā par Igaunijas kristīšanu 1220. gadā pieminēts, ka Sāmsalas iedzīvotāju lielais dievs bijis "Tarapita". Visticamāk šis vārds kļūdainā veidā radies no pie dieva Tora piesaukšanas: Taara a(b)ita! (“Tāra, palīdzi!”).Par to, ka arī līvi pielūguši Toru, saglabājusies netieša liecība Latvijas pilsētas Turaidas nosaukumā (Taara aed — 'Tora dārzs').
Freija
(sennorvēģu: Freyja — 'kundze') senskandināvu mitoloģijā ir auglības, kā arī mīlas un skaistuma dieviete. Freiju saista arī ar dzimumattiecībām, karu, pareģojumiem utt. Sākotnēji Freija pieder pie vāniem, taču pēc tam nonāk pie āsiem.
Freija veic arī valkīras funkcijas — viņa kopā ar Odinu izlemj, kurus karavīrus uzņemt Valhallā (šo funkciju Freija pārņēmusi no Frigas, Odina sievas).
Pastāv uzskats, ka Freija un Friga varētu būt viena un tā pati dieviete, taču ticami, ka tās ir atsevišķas dievietes, kas noteiktos periodos daļēji saplūdušas vienā.
Freiju bieži iekāro gan citi dievi, gan rūķi un jotuni. Šis motīvs ir pamatā daudziem mītiem.
Vikingi ticēja pagānu dieviem. Augstākais dievs bija Odins, Tors bija karotāju dievs, bet Freija rūpējās par tīrumiem, pļavām un mājlopiem. Ap 1000. gadu Ziemeļvalstīs tika pieņemta kristīgā ticība.